TAS ir paveikts. Kā katru reizi pēc finiša vairāk vai mazāk skaļi pasakot sev “nekad vairs!”. Bet nepaiet ne nedēļa, kad tiek lūkots pēc nākošā pasākuma, kurš nav tikai mierīga pasēdēšana laivā aira vēzieniem starpā cilājot alus pudeli (reibumā uz ūdens atrasties ir bīstami!), tīksminoties par daiļām ceļabiedrenēm un brīnišķīgiem dabasskatiem, bet kārtējais brīvprātīgais sevis pārbaudījums, saviem “negribu”, “nevaru”, “vai man to vajag”, “ko es vispār šeit daru? un jau ..x-to reizi”. Pārbaudījums, kas pirmajā acu uzmetienā līdzīgs jau pieņemtajiem, bet tai pat laikā, katru reizi tik ļoti atšķirīgs, ka zini – darīsi to atkal un atkal. Varbūt – veids kā iepazīt sevi?
Šogad bija mana 5. Salaca. Tomēr, līdzīgi kā iepriekš, atsevišķi posmi atmiņā saglabājušies nesaistītā secībā, dažbrīd nav palikuši vispār. Pēc Skaņākalna, kad tālu aizmugurē palicis Mazsalacas Šlāgerfestivāls (garāmbraucot klausījāmies ‘vienalga  man’) līdz Vīķu muižas straujtecei, kur viengad, mazūdenī lavierējot starp sēkļiem, nedaudz ieķērāmies maliķu tīklā, atceros pirti labajā krastā, kur svinētāji pauda vētrainu atbalstu maucējiem ar uzmundrinošiem saucieniem, laba vēlējumiem un no kastroļa ar pavārnīcu improvizētām bungām. Atceros koku ēnas krastos un debesis – pilnas ar spoži mirdzošām zvaigznēm. Lielo Lāci, kurš sākumā ir tieši priekšā, bet vēlāk, upei pagriežot tecējumu uz rietumiem, paliek labajā sānā. Kopības sajūtu ar spontāni izveidojušās komandas pārinieku, izvairoties no šķēršļiem, kurus upe lika mūsu ceļā, sasaukšanos ar citiem braucējiem, kuri pa laikam mirdzinot lukturīšus, paši paliekot neredzami, virzījās kaut kur mums blakus.
Vai tā ir transam līdzīgā sajūta, kuras dēļ to daru? Varbūt zvaigžņotā augusta nakts, kura attāli, bet pavisam noteikti, liek jaust rudens tuvumu? Iespēja vērot krītošās zvaigznes lielpilsētu uguņu neapžilbinātās debesīs? Vēlme darboties kopā un izdarīt to līdz galam? Varbūt siltā tēja, ko Staicelē gādīgi pasniedz simpātiska jauniete? Pirmie saules stari, kas izlaužas cauri upes rīta miglai, lai sildītu miesu un garu, dodot sparu turpināt un pārliecību – jā, mēs TO izdarīsim? Vai varbūt pirts finišā, kur sēžot uz lāvas sajūti katru savu muskulīti un sevi kā vienu veselu?

Paldies mĀRIM par pasākumu. Paldies Dacei T par pasākuma barošanas un saimniecisko, kā arī ne mazāku personisko atbastu, paciešot mani pirmsMauciena satraukumos un pēcMauciena flegmatiski miegainajā slinkumā. Paldies Edgaram, ar kuru kopā pavadījām vairāk kā 12 stundas, izbaudot katru upes metru tās 90km tecējumā no Vecates tilta līdz Stienūžiem. Paldies dalībniekiem un atbalstītājiem, kurus krēslas stundās nakts melnumā neredzēju, bet zināju, ka ir tepat blakus. Ja ne aiz šī līkuma, tad aiz nākošā. Vai aiznākošā. Tepat Salacā.