Salaca nomaukta. Neskatoties uz to, ka ūdens bija daudz, šogad gāja smagi. Sanāca mans ilgākais brauciens šajā maršrutā – 15h 43min. Esmu atgriezies Kastē, ātra duša, kārtoju inventāru un skatos uz gultas pusi. Apraksts būs lasāms tuvākajās dienās. Domāju, Campo lapā un privātajos blogos varēs lasīt arī par citu dalībnieku pieredzi vakarnakts piedzīvojumā.

Nu vairs tikai pusotra nedēļa palikusi līdz tiks dots starts kārtējam, nu jau septītajam, Maucienam. Iesniedzu pieteikumu un samaksāju dalības maksu par mūsu komandu jau pirms nedēļas. Vakar bija pēdējā diena, kad ‘vēl nebraukušie’ dalībnieki varēja pieteikties pa lēto – komandas biedrenei šis būs pirmais. Izejot pusdienlaika pastaigā apciemoju Campo un rezervēju laivu. Mēģināju sarunāt sarkanu, bet, izrādās, tas esot cita vietā saskaņojams elements. Ok, pie tā jau tiek strādāts. Read the rest of this entry »

Mūza aizlidoja. Tā mēdz notikt. Varbūt vasaras karstums, varbūt pavasara odi vai aptrakušie dunduri. Varbūt vēl kas cits. Bet VIŅA ir prom.

Esmu atsācis algota darbinieka gaitas. Tālu prom no visa līdz šim darītā – vairs ne sakari un ne IT, lai gan produkts, ar ko darbošos, joprojām ir tehniskajā jomā. Profesionālo mērķu labad, būs tēmas, kuras te nepieminēšu – sākāmais būs redzams oficiālās uzņēmuma mājaslapas attiecīgajā sadaļā.

Bet, esmu pārliecināts, tiksimies, kā ierasts, dažādu piedzīvojumu un, protams, Mūzas aprakstos.

* * *

Tikko iedomājos – krievu skolās latviešu valoda ir kā obligāts priekšmets. Latviešu skolās krievu valodu, cik redzu, nemāca.

Tad ko, pieņemot, ka faktiski mums ir 2-valodu sabiedrība? Galu galā – arī darba sludinājumos latviešu UN krievu valodu zināšanas ir obligāts nosacījums. Latviešu skolās gatavo rūpnīcu melnstrādniekus un ielu slaucītājus? Vai ko?

Labi vēl, ka bērns uz ielas apgūst krievu sarunvalodu. Kas , protams, ir tālu no literārās. Par kādu nebūt gramatiku, rakstību var aizmirst. Man kāda radiniece gatavojas atgriezties darbā pēc BKA, skatos, visai nopietni apsver bērnam krievvalodīgu auklīti.

Btw, arī ar to angleni, ko tagad māca skolās, būtībā sanāk tik vien kā kāds nigers Londonas sliktākajās priekšpilsētās.

Lai šī gada gan cepamsezona jau sākusies jau gandrīz pirms 5 mēnešiem, tikai aprīļa vidū saņēmos praktiskās mākslas izpausmei, kurai briedu jau gadu. Ātrāk nevajadzēja – Mežā jau bija strādājoša un diezgan sakarīga cepamkaste, laukos arī kaut kas, kas ‘darbojās’. Visbūtiskākais – nebija īsti iedvesmas. Tas ir tā, ka redzi, ka varētu izdarīt to vai šito, bet pārdomājot darba nianses, nav īsti skaidrs, vai vajag vispār, un, ja jā, tad kam un kāpēc. Aprīļa vidū, kad ciemojos laukos pie kādas simpātiskas jaunietes, tapa skaidrs – re – šeit ir TĀ vieta, kur mans darinājums iederēsies. Vieta, laiks, lietotāji. Kā zeķes, kuras ada, lai pārdotu tirgū (vai internetā), vai tādas, kurām jau dzijas izvēle notiek domājot par konkrēto valkātāju. To var saukt arī par iedvesmu – tad nerodas jautājumi, labāk būs tā vai šitā – jo iztēlē redzot pielietojumu, uzreiz ir skaidrs, kas jādara. Protams, darba gaitā parādās nianses, konstrukcijas uzlabojumi, racionalizācija, kas brīžiem gala rezultātu padara visai attāli līdzīgu sākotnējai iecerei, bet pamats – adresāts ir skaidrs. Galvenais pat mūsdienīgajā lietu pasaulē, manuprāt ir cilvēks. Lietas ir cilvēkam, nevis otrādi. Read the rest of this entry »